Monogrāfija par gleznotāju Johanu Valteru (Johann Walter, 1869–1932), kuru vairākas paaudzes dzimtenē dēvējušas par Jāni.
Uz 20. gs. sliekšņa viņš līdzās Vilhelmam Purvītim un Janim Rozentālam veicināja spēcīgu modernas gleznieciskās kultūras uzplaukumu Latvijā, bet 1906. gadā pārcēlās uz Vāciju, kā radošo pseidonīmu pieņemdams dubultuzvārdu „Valters-Kūravs” (Walter-Kurau). Uz mainīgā pilsētu, valstu, laikmetu un stilistisko ietekmju fona Valtera personība un jaunrade attīstījās pastāvīgā glezniecības, mūzikas, mākslas teorijas un pedagoģijas mijiedarbībā. Valters ilgi dēvēts par „visnoslēpumaināko no latviešu mākslas virsotnēm”. Kopš 20. gs. 90. gadu beigām notikuši daudzi atklājumi, kas ļauj aizpildīt agrākās zināšanu plaisas, lai rekonstruētu mākslinieka veikumu un starptautisko dzīvesstāstu.
Apjomīgā pētījuma autore ir mākslas vēsturniece, Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētniece Kristiāna Ābele.
Domājošs un neatlaidīgs gleznotājs soli pa solim radījis skaidru un pabeigtu priekšstatu pasauli, kuras izteiksmība saviļņo katru redzīgu aci. (..) Viņa centienu galvenais objekts bija krāsa kā izteiksmes līdzeklis; viņa ritmiski plūstošo kompozīciju skanīgā un bagātīgā krāsainība vācu glezniecībā ir neierasta.
Kurts Kūzenbergs, 1933